Lenta, kas paklausa

Dažreiz iedvesma nāk ļoti klusi.
Bez brīdinājuma. Bez skaļām domām.
Tikai kādā brīdī tu saproti — lūk tā.

Es redzēju šīs lentes — un sajutu atbalsi.
Ne ar acīm. Atrautākā vietā.

Tas bija kustības sajūta.
Dzīvā līnija. Līnija, kuru var turpināt.

Elastīgā lente uz vadiem izrādījās pārsteidzoša.
Tā nenosaka formu — tā klausās.
Tā turpina žestu.
Turpina noskaņu.
Turpina tevi.

Man gribējās padarīt to par savu.
Es uzmanīgi mainīju konstrukciju.
Atrautākas vietās pastiprināju, atrautākās vietās vienkāršoju.
Pievienoju raksturu.
Pievienoju vieglumu.
Pievienoju brīvību.

Katrs sanāk nedaudz citāds

• Dažreiz garāks, dažreiz īsāks
• Dažreiz no blīvāka materiāla, dažreiz gandrīz bezsvara
• Dažreiz ar detaļām, kas uztver gaismu
• Dažreiz — pavisam vienkāršs un kluss

Man patīk, ka ar to var spēlēt.
Bez noteikumiem. Bez pareizā un nepareizā.

Šodien tu to griez skaisti — un parādās maigums.
Rīt dari nedaudz augstāk — un jau jūti drosmi.
A dažreiz vienkārši ļauj to pārvietoties pa matiem — un rodas vieglums.

Un katru reizi sanāk nedaudz cita stāsts.

Godīgi sakot, es nekad nedomāju,
ka veidošu tādas lietas.

Bet kad es redzu, kā sieviete skatās uz sevi spogulī —
un viņas skatienā parādās kaut kas jauns…
vairāk maiguma,
vairāk brīvības,
vairāk sevis īstās…

es saprotu, ka tā nav vienkārši lente.

Tas ir mazs instruments, kas palīdz justies savādāk.

Un man ir liela prieks — būt daļai no šī brīža.