Kāpēc dažas lietas gadiem ilgi gaida savu cilvēku

Manas darbības laikā es pamanīju vienu pārsteidzošu закономерность.

Reizēm es izveidoju jaunu galvassegu, aizraujos ar tās radīšanas procesu, vedu to uz izstādēm, gadatirgiem un radošām tikšanās reizēm.
To pielaiko desmitiem sieviešu. Kāda smaida, kāda saka: «Kā skaisti!», kāda ar interesi aplūko detaļas.
Bet neviena to nepaņem mājās.

Paiet mēnesis. Reizēm gads. Un mēdz būt arī vairāki gadi.

Un kādu dienu parādās sieviete. Viņa pielaiko tieši šo cepuri — un viss nostājas savās vietās.

Tajā brīdī es saprotu: visu šo laiku cepure gaidīja tieši viņu.

No malas var šķist, ka tā ir vienkārši veiksmīga iegāde.
Bet es redzu pavisam ko citu. Mainās skatiens, stāja, smaids. Parādās kaut kāda iekšēja pārliecība. It kā cilvēks beidzot atļautu sev būt pašam.

Man dažreiz uzdod jautājumu:

— Kā jūs uzminat, kurai sievietei derēs tā vai cita cepure?

Un katru reizi es pasmaidu.

Es neuzminu.

Es neveidoju cepuri konkrētam cilvēkam.
Es to noformēju tā, kā es to jūtu.

Un tad atnāk tās īstā saimniece.

Pēc tādiem stāstiem es arvien mazāk ticu nejaušībām.

Katra cepure, katrs tēls it kā pacietīgi gaida savu cilvēku.
Bet mans uzdevums ir — palīdzēt šai tikšanās reizei notikt.

Un katru reizi mani joprojām pārsteidz, cik precīzi viņi atrod viens otru.

Droši vien tieši tāpēc es tik ļoti mīlu savu darbu. Tas atkal un atkal atgādina man, ka dzīvē ir daudz vairāk pārsteidzošu sakritību, nekā mēs esam pieraduši pamanīt.