Mans vismīļākais mirklis darbā

Gadu gaitā es sapratu vienu vienkāršu lietu.

Ļoti bieži sieviete pieiet pie spoguļa jau ar gatavu risinājumu.

«Man nepiestāv cepures.»
«Man nav tāda seja.»
«Es jau neesmu tādā vecumā.»
«Man tādas lietas nedrīkst.»

Un zināt, kas ir interesanti?

Gandrīz nekad problēma nav cepurē.

Visbiežāk cilvēks vienkārši reiz ir noticējis svešiem vārdiem.

Dažreiz pietiek ar vienu neveiksmīgu pielaikošanu, vienu nejaušu piezīmi vai vienu neapdomīgi izmestu frāzi, lai uz visiem laikiem atteiktos no tā, kas varētu sagādāt prieku.

Tāpēc es nekad sievietei nesaku:

«Tas jums nepiestāv».

Es vienkārši piedāvāju pielaikot vēl ko citu.

Citu formu.
Citu krāsu.
Citu noskaņu.

Jo mans uzdevums ir — neatrast ideālo cepuri.

Mans uzdevums ir — palīdzēt cilvēkam ieraudzīt sevi no jauna.

Un dažreiz pietiek ar vienu veiksmīgu pielaikošanu, lai sieviete pēkšņi iztaisnotu plecus, uzsmaidītu savam atspulgam un paskatītos uz sevi ar pavisam citām acīm.

Lūk, šo brīdi es mīlu visvairāk.

Ne pirkuma brīdi.

Ne brīdi, kad saka: «Cik skaista cepure».

Bet to mirkli, kad sieviete pēkšņi saprot:

«Man patīk tas, ko es redzu spogulī».

Droši vien tieši šādu mirkļu dēļ es atkal un atkal radu jaunus tēlus.